Garais ceļojums

Laika gaitā viņu paradīzē sāka parādīties sīki pārpratumi. Emilija un Džeks strīdējās par niekiem. Siltums, kas savulaik vienoja viņus, sāka izgaist, to aizstāja sāpīgi vārdi un klusuma brīži. Strīdi kļuva biežāki un dziļāki. Kādu vakaru, pēc sevišķi sāpīga konflikta, viņi saprata — ir pārāk attālinājušies. Izšķiršanās bija sāpīga abiem, atstājot sirdis salauztas.

Pēc šķiršanās Emilija jutās apjukusi un nomākta. Katru dienu bija grūti izturēt, sirds sāpēja. Viņa nespēja pārstāt domāt par Džeku un kopīgajiem laimīgajiem brīžiem. Emilija norobežojās no draugiem, viņai vajadzēja laiku vienatnē. Naktis bija vissmagākās — pilnas asarām. Viņa saprata, ka nepieciešamas pārmaiņas, lai sadziedētu savu sirdi un atkal atrastu sevi.

Emilija nolēma doties piedzīvojumā, cerot, ka tas palīdzēs aizmirst sāpes. Viņa ticēja, ka jaunas vietas un jauni cilvēki palīdzēs dziedēt viņas sirdi. Viņa sakrāmēja mugursomu — nepieciešamās lietas un pāris dārgas piemiņas. Ilgā ceļojuma ideja viņu sajūsmināja. Viņa juta cerību un bija gatava pamest skumjas pagātnē.

Ar sajūsmu un nelielu satraukumu Emilija spēra pirmos soļus nezināmajā. Priekšā bija pasaule, pilna iespēju un piedzīvojumu. Viņas sirdī ieplūda satraukuma dzirksts. Viņa ticēja, ka piedzīvos ko brīnišķīgu, un bija gatava to pieņemt. Ar katru soli viņas sirds dziedējās, un viņa gaidīja jaunu dzīves nodaļu.

Emilijas ceļojums sākās Eiropā, kur katra valsts piedāvāja ko īpašu. Francijā viņa baudīja mākslu un vēsturi. Spānijā dejoja un piedalījās jautros svētkos. Vācijā viņu aizrāva tradīcijas. Viņa mācījās jaunas valodas un paražas, iepazinās ar draudzīgiem cilvēkiem. Katra valsts viņu bagātināja un dāvāja prieku.

Itālija bija sapņa piepildījums. Emilija apbrīnoja seno arhitektūru Romā un Florencē. Viņa baudīja īstus itāļu ēdienus — picu, pastu un saldējumu. Tirgi bija rosīgi un dzīvespriecīgi. Venēcijas kanāli un gondolas piešķīra ceļojumam burvību. Itālijas skaistums un garšīgā virtuve piepildīja viņu ar dzīvesprieku.

Pēc tam Emilija devās uz Taizemi, kur viņu pārsteidza krāšņā daba un eksotiskie dzīvnieki. Viņa apmeklēja tirgus, brauca pa upi džungļos un atpūtās pludmalēs. Austrālijā viņa ieraudzīja ķengurus un košus putnus. Lielais Barjerrifs viņu apbūra ar savu krāšņo zemūdens pasauli. Dabas brīnumi viņu iedvesmoja.

Indija bija pārsteigumu pilna. Emilija apmeklēja trokšņainas pilsētas un mierīgus ciematus, iepazīstot dažādas kultūras. Viņa redzēja senas tempļus un krāšņus svētkus. Attālos reģionos viņa sastapa ciltis, kas dzīvoja tāpat kā pirms gadsimtiem. Dažas no tām nebija atvērtas svešiniekiem un izturējās atturīgi.

Indijas tālākajos nostūros Emilija nonāca ciematā, par kuru neviens nekad nebija dzirdējis. Tur mītošā cilts bija atturīga un naidīga. Viņu acīs nebija viesmīlības. Emilija jutās apdraudēta — viņi neļaus viņai vienkārši aiziet. Viņa centās izrādīt savus mierīgos nodomus, taču spriedze bija jūtama. Viņai vajadzēja rīkoties ātri.

Emiliju ieslodzīja tumšā, mitrā alā. Viņu pārņēma bailes par savu likteni. Viņa zināja — jābēg. Viņa sāka plānot savu iespēju. Tieši tajā brīdī ārā sākās spēcīga vētra. Vējš gaudoja, lietus gāza. Bēgšana bija riskanta, bet viņa zināja — jāizmanto šī iespēja.

Emilijai izdevās izbēgt, bet viņa apmaldījās džungļos. Lietus gāza, taka bija slidena. Viņa bija slapja, izsaldējusies un nobijusies. Ap viņu skanēja meža skaņas, kas biedēja vēl vairāk. Neskatoties uz visu, viņa devās tālāk — apstāšanās bija pārāk bīstama.

Viņa klīda pa pamestām vietām — starp alām un biezokņiem. Katrs čauksts likās kā drauds. Viņa jutās viena — vienīgie pavadoņi bija putni. Viņa izmisīgi meklēja kādu civilizācijas zīmi. Baiļu un vientulības nomākta, viņa turpināja ceļu, cerot uz drošību.

Viņa sasniedza dziļu aizu, kur dzirdēja ūdenskrituma dārdoņu. Tuvumā rotaļājās mazs pērtiķīšu bariņš, kas uzlaboja viņas garastāvokli. Bet viņa zināja — nevar palikt. Viņa sāka kāpt augšup pa slideniem akmeņiem, nogurusi, bet apņēmīga. Ūdenskrituma skaņa iedvesmoja turpināt.

Augšā viņa redzēja ūdenskritumu, kas krīt lejup. Viņa apstājās — ko darīt tālāk? Tad viņa sadzirdēja vajātāju kliedzienus. Panika. Viņa bez domāšanas metās uz klints malu un lēca, cerot, ka ūdenskritums viņu aizvedīs uz brīvību.

Emilija pamodās pie upes, saules stari glāstīja viņas seju. Viņa bija dzīva — to paveica rotaļīgas pērtiķītes. Viņa smaidīja, vērojot viņu izdarības. Viņas sirdī atgriezās cerība un spēks — viņa izdzīvoja.

Ceļā viņa sastapa majestātisku kalnu. Skats aizrāva elpu. Neskatoties uz grūtībām, viņa jutās mierīga un stipra. Kalns viņu nebaidīja — viņas iekšējā spēka vairs nevarēja sagraut nekas.

Ar apņēmību viņa sāka kāpt kalnā. Ar virvi rokās viņa lēnām devās augšup. Katra kustība prasīja spēku, bet viņa neatlaidās. Katrs solis veda tuvāk glābiņam.

Pēc ilga un smaga ceļojuma viņa sasniedza pilsētiņu. Beidzot viņa varēja doties mājup. Viņa atskatījās uz visu — kalniem, okeāniem, kultūrām. Ceļojums viņu piepildīja ar iedvesmu un mieru. Viņa juta pateicību par visu piedzīvoto.

Ejot mājās, viņa domāja par visām atmiņām, kas paliks uz mūžu. Pie mājas durvīm viņa pamanīja rotaļīgu kucēnu, kas it kā viņu gaidīja. Viņa to pieņēma savā sirdī. Viņa saprata — arī kucēnam sākas jauna dzīve, tāpat kā viņai.

Emilija nomazgāja kucēnu un deva tam siltas brokastis. Tas laimīgi luncināja asti. Viņa nosauca viņu par Badi un veltīja sevi rūpēm par viņu. Viņu saikne kļuva arvien stiprāka.

Mēneši gāja, Badi kļuva spēcīgs un rotaļīgs. Viņi pavadīja kopā dienas, izstaigāja parkus un takas. Viņu draudzība kļuva nesaraujama — prieks un uzticība katrā mirklī.

Emilijas dvēsele bija sadzijusi. Piedzīvojumi un suņa draudzība piepildīja viņas dzīvi ar mieru un pateicību. Viņa iemācījās priecāties par vienkāršajām lietām.

Kādā dienā parkā Badi satika citu tādas pašas šķirnes suni. Viņi sāka rotaļāties. Emilija piegāja tuvāk, un tajā pašā brīdī parādījās otra suņa saimnieks — pievilcīgs jauns vīrietis. Viņš silti pasmaidīja, un viņu skatieni satikās. Viņi iepazinās, viņu sauca Stīvs.

Emilija un Stīvs ātri atrada kopīgu valodu. Abi bija piedzīvojuši grūtības, bet saglabājuši atvērtu sirdi. Viņi sāka pavadīt laiku kopā un drīz iemīlējās. Emilija beidzot jutās atradusi savu vietu pasaulē — laimīga un mierpilna.